Latvijā Trofi reidu mašīnu būvniecībā pēdējo gadu laikā notiek liela jaunrade. Salīdzinoši ar ātrajiem sporta veidiem – kā, piemēram, formula vai rallijs, Latvijā un Eiropā tehniskajiem prātiem ir maz pieredzes Trofi reidu auto būvniecībā. Šajā jomā ir vēl tālu kur attīstīties, jo līdz šim vēl ne tuvu nav sasniegti konstruktīvie griesti bezceļa auto būvniecībā.  Latvijā šo Trofi reidu sporta auto jaunradi un attīstību virza paši sportisti, jo reāli nav īsti kam prasīt padomu. Nav tādu izteiktu bezceļa speciālistu, kas ieteiktu, kādas ir Trofi reidu sportam labākās riepas, kādi ir bezceļam labākie tilti. Ja riepu spiedienu varam pamērīt un piemērot konkrētajai situācijai, tad labāko sadales kārbu vai auto izsvarojumu, jādomā pašam! Dzirdēt var tikai viedokļus – dzinēju labāk likt priekšā vai aizmugurē, sēdvietas – tuvāk vai tālāk vienu no otras, bet varbūt labāk vienu aiz otras? Tie ir tikai daži jautājumi, ar kuriem jātiek skaidrībā, būvējot konkurētspējīgas bezceļu raķetes.

Jebkurā gadījumā, Trofi reidu mašīna jātaisa katram priekš sevis, piemērojot auto savam braukšanas stilam. Nav svarīgi, cik lieli rati vai kurā galā atrodas motors. Pilnīgi universālu Trofi reidu mašīnu vēl neviens nav izveidojis. Tas auto, kas brauks labi kalnos, diez vai labi brauks arī purvā savu dažādo izsvarojumu dēļ. Tāpēc katram Trofi reidu pilotam jāapzinās savs braukšanas stils, tā plusi un mīnusi, un sacensībās jāizmanto savas stiprās puses.

Vari iztērēt kaut 50 tūkstošus, ieliekot autiņā labākās un dārgākās lietas, bet, ja tavi braukšanas paradumi nebūs mašīnai piemēroti, uzvaras izpaliks. Visi mēs zinām, ka cilvēku izmainīt ir praktiski neiespējami, bet, jebkurā gadījumā, vieglāk būtu pielāgot mašīnu braucējam, nekā braucēju mašīnai. Tas rada lielu tehnisko attīstību, jo,  piemēram, ja mums visiem iedotu vienādas Toyota LC70 un mēs sacenstos, kurš ar to varētu braukt labāk, tad, var teikt, ka tehniskā attīstība izpaliktu.

Šogad tika būvētas un pārbūvētas daudzas Trofi reidu automašīnas. Dažas tika radītas pilnīgi no nulles. Viena no tām ir arī Vilņa Zeizas jaunais auto, kas savā būvniecības procesā nu ir pašā finiša taisnē. Nav noslēpums, Vilnis Zeiza ar dēlu Aigaru ir mūsu slavas zālē pāris pēdējo gadu laikā visvairāk godalgoto vietu ieguvušais Trofi reidu sportistu duets. Apsveicamas ir Vilņa Zeizas autobūves idejas, kas pagaidām ir tikai viņa galvā un kam vēl nav īsti zinātniska pamatojuma, bet visam savs laiks.

Par nepārāk senu Trofi reidu vēsturi runājot, - ja kādreiz, braucot pa krūmiem, autiņam gadījās izsists kādu lampu, tika pastiprināta auto aizsardzība - piemetināta duga! Un tā ātri vien mūsu TR3 klases auto svēra ap 3 tonnām un auto caurejamība pa mīkstām vietām bezceļu apstākļos bija ļoti apšaubāma, neskatoties uz iespaidīgo ratu izmēru. Likumsakarīgi, ja svars šādam auto ir pieaudzis līdz 3 tonnām, nabaga motoriņš, kas sākotnēji uzstādīts, vairs nevar izgriezt ratus. Tad attapīgais Trofi reidists liek iekšā jaudīgāko 5 l motoru, kas sver savus 350 kg. Beigās skaņa ir iespaidīga, bet ātrums - nožēlojams. Kā likums, savulaik visām Trofi reidu mašīnām bija jābūt arī nenormāli uzliftētām, jo tika uzskatīts, jo augstāk virs jūras līmeņa, jo labāk iet, bet tas neradīja nekādu stabilitātes sajūtu. Tagad, daļēji pateicoties Zeizam, šie uzskati ir mainījušies.

Vilnim top jauns viegls Trofi reidu TR3 klases auto ar svaru zem 1,5 t, salīdzinoši ar ļoti zemu izvietotu smaguma centru, kas rada stabilitāti, kā arī Zeiza ir sācis eksperimentēt ar mazāka izmēra ratiem. Protams, tikai laiks rādīs, vai viņš dēļ šiem jaunievedumiem brauks ātrāk kā līdz šim, bet apsveicama ir vēlme mēģināt eksperimentēt un attīstīties šajā ziņā. Ar šo kardināli pretējo piegājienu - samazinot riepu izmēru un auto svaru, sāk attīstīties Trofi reidos pietrūkstošā dinamika un stabilitāte, tiek iegūta lielāka kustības brīvība un sasniegti lielāki ātrumi. Līdz ar visu to, arī sacensības paliek skatāmākas un, nenoliedzami, ieguvēji no tā ir visi Trofi reidu cienītāji.

Lai noskaidrotu, kā Vilnim veicies auto būvniecībā, dodamies ciemos uz Latvijas nostūri – Dagdu. Latgaļu viesmīlība mūs sagaida ar pirti sestdienas vakarā. Miers, klusums un idille, kas valda apkārt, liek domāt, ka labākās idejas auto būvē dzimst tālu no pilsētas kņadas. Pēc pirts apmeklējam Vilņa Zeizas darbnīcu, kur tiekamies ar auto, kurš solās jau uz Rugāju gonku atrādīties sabiedrībai, demonstrējot savu bezceļu pirmizrādi.

Pirmais iespaids, manuprāt, vizuāli ļoti līdzīgs vecajam auto, vienīgi šim gandrīz nav aizmugures. Globālā atšķirība - galvenā nesošā konstrukcija – rāmis - ir no alumīnija. Motors tāds pats kā iepriekšējam auto - Nissan 2,8 TDi, tilti no Laplandera. Smieklīgākā izskatījās zem šofera sēdvietas novietotā visparastākā "Runva" elektriskā vinča, kas pēc Vilņa apgalvojumiem tik pat kā netikšot lietota. :) Visur, kur ir bijusi vismazākā iespēja, izmantots alumīnijs. Krēsli nav mīkstie, toties sver tikai 2,5 kg katrs! Panelis izskatās pēc lidmašīnas vadības kontroles sistēmas. Kad tiks ievietotas pāris navigācijas ierīces - dators un terratrips, domāju, izskatīsies pat iespaidīgāk kā lidmašīnā. Elektrosistēmu jaunajam auto pēc Vilņa norādījumiem gatavo Aigars. Šajā mašīnā būs ierīkota arī manuāla riepu spiediena kontroles sistēma – atkarībā no situācijas trasē, riepu spiedienu varēs mainīt sēžot mašīnā. Vēl interesanti, - jaunuzbūvētajai mašīnai Vilnis uzlicis nevis pēc iespējas lielākus ratus, bet tieši otrādi – mazākus! Gribot sasniegt kaut kādu dinamiku. :) To neviens līdz šim vēl nav uzdrošinājies darīt, redzēsim, vai ieceres nesīs gaidītos rezultātus!

Pēc šī apkopojošā ievada, piedāvājam jums nelielu interviju ar Latvijas Trofi reidu meistariem - Vilni un Aigaru Zeizām - ko viņi paši saka par savu jauno auto un saviem turpmākajiem plāniem Trofi reidos.

Pastāsti, kāpēc Tev vajadzēja jaunu mašīnu? Brauci ar veco – visiem krietnu gabalu pa priekšu!
Vilnis: Nu, jā, braucām ar Aigaru, runājām par visādām lietām, kaut kas tika piefiksēts, gribējās īstenot un tā tapa jaunā autiņa projekts. Galvenokārt jau tāpēc, ka mans iepriekšējais auto neiederējās Krievijas TR3 tehniskajos noteikumos. Dažādās valstīs Trofi reidu mašīnām nav vienoti tehniskie noteikumi. Parasti auto būvniecībā tu centies izmantot pēc iespējas vairāk no tā, ko tavas valsts tehniskie noteikumi atļauj un tāpēc likumsakarīgi, ka neiederies citu valstu Trofi reidu noteikumos. Tā nu izpētīju un izdomāju uztaisīt universālu auto, kas derētu gan Latvijā, gan ārpus tās.
Tagad top mana trešā trofi reidu mašīna – ar pirmās motoru (smaida). Pirmais autiņš (sarkanais) – nu, tas tiešām bija Patrolītis! Eh, ja kāds toreiz, kad tirgoju, būtu viņu nopircis, nenožēlotu! Ne gultņi tur šūpojās, ne kas! Jaucu ārā, bremžu diskus ņēmu nost – gandrīz asaras bira, žēl, tur viss tik labi saglabājies bija! Tagad tik vien ir palicis no auto! (sk. Foto)

Tad jau principā, ja Tavi sportiskie rezultāti ar veco mašīnu bija līmenī, jauns auto bija arī kā Tavs sapnis par kaut ko vēl tehniski labāku?
Vilnis: Nu, ja tu dragā uz viena veļļuka, ar laiku tu izsmel sevi un parādās visādas sīkas nianses braukšanā, pie kurām ilgs laiks jāstrādā, lai rastos labāks rezultāts. Faktiski ir tā, ja cilvēks sportā neprogresē - jāmaina treneris. Tātad, es būtiski mainu auto uzbūvi. Tagad ar jauno auto atkal mācīšos braukt un tad redzēšu plusus un mīnusus - vai būs labāk, vai sliktāk dažādās situācijās.
Aigars: Man liekas lielu ietekmi atstāja Krievijā piedzīvotais. Pa tiem purviem tur padragājām un pietika, lai saprastu, kas ir vajadzīgs. Tur purvos ļoti labi varēja redzēt, ka krievi ar mazākiem ratiem brauca ātrāk, nekā mēs ar lielajiem. Šogad Kurlandā taču redzējāt, kādas krieviem riepas, - šauras kā močiem.

Bez alumīnija nebija iespēju dabūt autiņam 1,5 t svaru?
Vilnis: Bija – titāns, bet to metinot, ir vajadzīga speciāla – inerta vide. Titāns metinās labi, bet šuves netur. Latvijā kaut kur ir kameras, kur to var sametināt, bet, vai kamerās iekšā var dabūt tik lielas detaļas, tas ir cits jautājums. Jebkurā gadījumā, ja es gribu braukt Krievijas čempionātā, mašīna nevar būt vieglāka par pusotru tonnu. Tāpēc šajā auto akli cīnīties par katru kilogramu nav vērts - citādi beigās nāksies vēl dzelzs gabalus skrūvēt klāt, un to man galīgi negribas darīt! Šogad Krievijā vēl var braukt ar 1,2 t svara, sākot ar nākamo gadu, ar tik vieglām mašīnām vairs neļaus braukt. Uz doto brīdi jaunajam auto viss iet pēc projekta, svars būs līdz 1,5 t.

Kādi mērķi nākotnei?
Vilnis: Dzīvosim, redzēsim. Gribam aizbraukt uz Krieviju un noteikti arī uz Ukrainu, paskatīties, kā tur brauc čempioni un kā mēs starp viņiem iederamies. Šeit jau viss zināms, gribās kaut ko jaunu. Tas nenozīmē, ka mums šeit ir apnicis un Latvijā vairs nebrauksim. Varbūt uz Ukrainu aizbrauksim tikai vienu vai divas reizes gadā. Laiks rādīs. Vajag šo auto līdz galam uzbūvēt, notestēt un tad varēs salīdzināt - no šitā grāvja iepriekš tā knapi, knapi izbraucu, bet šoreiz jau izbraucu labi. Man autiņam ir savas testa vietas. Es kaut ko mainu, izbraucu visu trasi, pārbaudu kā, kas strādā – kā mašīna sevi parāda, vai viss izdodas. Vai jaunais autiņš brauks labāk, protams, brauks labāk, jo tas būs vieglāks, bet no otras puses, vai mēs pilnvērtīgi un viegli brauksim, es nevaru teikt, jo riteņi būs mazāki. Cīnīties ar lielajiem riteņiem pa dziļām risēm, būs grūtāk. Tagad pa Latviju domājam braukt ar šīm - 37 collu riepām. Ļoti atšķirsies braukšana, jo vecajam auto riepas bija 39 izmēra.

Kas ir tas, kas mainīsies šajā autiņā, salīdzinot ar veco auto?
Vilnis: Mainīsies viss, kā tikko maini svaru un dinamiku, pats autiņš uzreiz mainās. Mainījās arī izsvarojums, nezinu, vai tas būs pluss vai mīnuss. Man nepatika, ka vecajam autiņam priekšējā kreisā puse bija par 45kg smagāka par priekšējo labo pusi. Gribēju šajā reizē izsvarojumus vienādot pa nullēm. Motoru nedaudz pabīdīju, bet vēl nezinu, kāds izsvarojums būs beigās, jo to nevar tik precīzi izrēķināt. Pietiek vienu dzelzi pabīdīt uz vienu vai otru pusi, kā tie kilogrami nenormāli mainās.  

Tas izsvarojums Tev aprēķināts ar Aigaru vai bez Aigara? Kamēr pilots un stūrmanis abi sēž mašīnā, viss ir skaidrs, bet stūrmanis ir kā pludiņš, te viņš ir, te viņa nav. Tiklīdz Aigars izkāpj ārā, viss mainās - savi 70 kg nost no kreisās puses. Un, ja Tev interesē uzbraukt stāvā kalnā, Tu jau neteiksi, lai Aigars lec ārā un skrien pakaļ. Jārēķina, ka viņš ir iekšā. Un tādās reizēs, kad viņam patiešām ir jākāpj ārā, atkal viss mainās...
Vilnis: TR3 klasē stūrmanim tomēr retāk jākāpj ārā kā citās klasēs, jo mašīna ir tendēta uz braukšanu, nevis uz vinčošanos. Mēs praktiski visu laiku maucam. Izkāpt ir vajadzīgs vienīgi lielajos purvos, bet Latvijā tādu nav.
Aigars: Krievijā - Lādogā gan bija tādi momenti, ka purvā stumju mašīnu, redzu kā samazinās sūnu attālums no tilta. Domāju, ka jau ar rokām jānes, jāpaceļ nedaudz. Motors gandrīz jau slāpa nost, bet aizbraucām!
Vilnis: Jā, Lādogas purvos ļoti bieži gadījās tā, - autiņš grimst, stājās – liekas, vēl viena kustība un auto ieraksies. Apstājamies, auto purvā nomierinās un pēc tam lēni, lēni sākam gaitu uz priekšu un autiņš atkal izceļas. Bet tikko pietiek noraustīt kāju un tas būs darbs uz vairākām stundām. Jā, tur ir tas kaifs braukt pa tiem purviem! Šeit pie mums – izskrēji vai neizskrēji! Ja kaut kur bišķīt kļūdījies, nepaveicās, bet tur tu nevari kļūdīties, savādāk sačakarēji sev visu dienu. Pirmkārt, tev vakarā nav atpūtas, tava atpūta notiek purvā, kamēr tiec no tā ārā. Un pats lielākais kaifs, - atceries, Aigar, ir braukt un redzēt, ka kvadras norakušās, bet mēs mierīgi braucam garām. Un tas, turklāt, bija ar sarkano Patroli! (smaida)

Kas vēl autiņam būs savādāks?
Aigars: Vados būs mazāk izolentes – mazāks svars! (smejas)

Vai jaunais auto peldēs?
Vilnis: Domāju, ka jāpeld. Nu būs viegls svars un arī rāmis pilnīgi slēgts! Būs kā pludiņš, kā laipas, samet un peld!
 
Nu tad jau pavisam drīz tiekamies Rugājos!

Šī raksta tehniskā informācija tika sagatavota ar Ivara Rozes, Vilņa Zeizas un Aigara Zeizas palīdzību.