Edvīna Vansoviča vārds Latvijas Trofi reidistu aprindās ir zināms kopš pašiem Trofi reidu pirmsākumiem. Savulaik Edvīns ir izcīnījis čempiona titulus TR2 un OPEN klasēs, pagājušā gadā bijis čempions arī prestižajā TR3 klasē. Un nu, droši var apgalvot, ka Latvijā viņš ir nogaršojis visus dubļus, izmērījis visus purvu dziļumus, sasniedzis visas virsotnes un ieguvis visus kārotos titulus. Šogad Edvīns duetā ar stūrmani Guntu Krūmiņu ir ierakstījuši Latvijas vārdu arī Horvātijas Trofi reidu vēsturē! Dalība šajās sacensībās parāda, ka Latvijas Trofi reidisti ir konkurētspējīgi arī pasaulē. Tas ir paraugs pārējiem un būtu grēks par šo notikumu klusēt! Tamdēļ velējos aicināt Edvīnu un Guntu uz sarunu, lai ikvienam būtu iespēja uzzināt, kas ir Horvātijas Trofi un kā viņiem veicās sacensībās, kas tiek dēvētas par F1 dubļos.

Pastāsti, kā izlēmi aizbraukt uz Horvātijas Trofi? Kā par šīm sacensībām uzzināji?
Edvīns: Līdz šim ir būts un ar labiem panākumiem startēts Trofi reidu sacensībās Baltijas valstīs, Somijā un Krievijā. Gribējās apmeklēt kādu vietu, kur vēl neesmu bijis, redzēt un piedzīvot kaut ko jaunu. Bijām Lādogā divus gadus pēc kārtas – pirmajā reizē izcīnījām pirmo vietu, pagājušajā gadā palikām otrie, jo bija arī Zeiza atbraucis (smaida). Tā nu sāku interesēties, internetā izpētīju, kādas vēl sacensības notiek tuvākajā apkārtnē - Eiropā... Divas tādas zināmākās gonkas ir Transilvānijas trofi, kas notiek Rumānijā un otra ir Horvātijas trofi. Sākām pētīt, kas notiek Horvātijā un sapratām, ka tā ir tāda populāra vieta, uz kurieni startēt brauc praktiski visa Rietumeiropa. Līdz sacensību vietai no Rīgas ir ~ 1800 km, braucām 2 dienas. Līdzi man bija arī mehāniķis, bet, par laimi, viņam īsti nekas nebija jādara - līdz pēdējai dienai mēs neko nesalauzām, vienīgi nomainījām bremžu klučus.

Gunta, sievietes Trofi reidu sportā ir retums! Vai Tev nav bail, Trofi reids tomēr ir ekstrēms un visai vīrišķīgs sporta veids! Stūrmanim bieži nākas brist vietās, kuru dziļums nav mērīts...
Gunta: Bail man nenoliedzami ir! Es ne tik daudz baidos brist vietās, kuru dziļums nav mērīts, kā atrasties vietās, kur vienlaicīgi daudzas ekipāžas vinčojās. Mēs paši piefiksējām divas epizodes, kur pārgalvīgas rīcības dēļ tika apdraudēta stūrmaņu drošība trasē. Mums pašiem bija situācija, kurā tikko bijām nolaidušies no stāvas nogāzes gravā, tinām iekšā vinču un nākamā ekipāža jau teju laidās lejā - tieši mums virsū. No šādām situācijām es baidos visvairāk, kur neapdomības dēļ var notikt kāda nelaime. Pārējais jau vairāk tomēr ir izklaide.

Edvīn, kāpēc izlēmi ņemt par stūrmani Guntu, ar večiem taču būtu lielāka aršana? :)
Edvīns: Gunta ļoti gribēja ekstrēmas sajūtas, ko arī pilnā mērā saņēma. Mūsu mērķis šoreiz nebija uzvarēt, bet piedalīties un aizbraukt līdz galam.
 
Kādas valstis tika pārstāvētas sacensībās?
Edvīns, Gunta: Dalībnieki bija praktiski no visas Rietumeiropas, no Vācijas, Nīderlandes, Itālijas, Maltas, Anglijas, Krievijas, Polijas, Slovākijas, Horvātijas, Ungārijas... Mēs bijām vienīgie no Baltijas, pirmo reizi šajās sacensībās pārstāvot Latviju.

Kāds ir sacensību formāts Horvātijā, salīdzinoši ar Baltijas sacensībām?
Edvīns: Sacensību formāts ir salīdzinoši vienkāršs. Tur ir tikai divas klases - viena ir tūristu klase un otra - sportistu klase, kurā piedalījāmies mēs ar Guntu. Ir limitēts dalībnieku skaits, sporta klasē ir līdz 70 ekipāžām (50 automašīnas un 20 kvadracikli), bet tūristu klasē dalība iespējama tikai 13 ekipāžām. Jau laicīgi – ap Jauno gadu aizsūtījām pieteikumu, tad organizatori mums atsūtīja rēķinu. Dalība sacensības maksā 1400 Eiro. Cenā ir iekļauta ēdināšana no rīta un vakarā. Viss pasākums tur notiek lielā nometnē, brīvā dabā, pļavā. Kas bija dīvaini, ka nebija nodrošināta iespēja nomazgāties. Tāpēc mēs, kā kārtīgi baltie cilvēki, paņēmām uz visiem vienu viesnīcas numuriņu.
Sacensības sastāv no 8 posmiem un notika 9 dienas, no 28. aprīļa – 06. maijam. Sporta klasē uz starta izgāja 62 ekipāžas. Sākās viss ar prologu, pēc kura noteica sacensību starta secību. Pēc tam sekoja vēl 7 sacensību posmi, kas principā visi bija vienādi. Vienīgi atšķirība bija tajā, ka viņiem tās ir kā komandsacensības. Komandas tika komplektētas pēc iepriekšējās dienas rezultātiem - pirmie 5 ir viena komanda, nākamie 5 ir otra utt., tā visus sadalīja komandās. Tā bija tā saucamā "Trophy day", kur pa dienu notika komandu sacensības un pusnaktī sākās nakts posms. Bija speciāli uzdevumi komandām, arī vērtēja atsevišķi kā komandas. Prologs nebija sarežģīts, bija jāizbrauc viens aplītis, dalībnieki startēja vienlaicīgi pa trim ekipāžām. Kurš izvirzās vadībā, tam ir priekšrocība, jo nebija nekādu apdzīšanas iespēju - bija stāvs kalns lejā ar sašaurinājumu. Prologu nobraucām kā 13. Braukšana tur notiek pēc leģendas, tikai ar Terratripa palīdzību. Trasēs ir kādi 4-6 tiesneši, kuri atzīmē, ka esi bijis konkrētajā vietā. Sākumā bija grūti saprast un piešauties pie tā, kā trases licējs ir licis leģendu. Tā bija diezgan kļūdaina un šad tad sanāca maldīties. Šeit priekšrocība bija tiem, kuri bija braukuši citus gadus. Ja mēs dienā vidēji sacensību režīmā braucām 6-7 stundas, tad apmēram 2 no tām, mēs maldījāmies. Novērojām, ka pieredzējušākie sportisti šajās trasēs zināja, kur var "noraut pa taisno". Nekādas "melnās kastes" vai GPS nebija. Vienā no sacensību dienām bija arī apļu gonka un bija papildus uzdevums - jānomaina ritenis. Tas bija zināms pirms tam un bijām šim uzdevumam gatavi.

Pastāsti, kādas bija trases Horvātijas Trofi?
Edvīns: Tur ir ļoti skaista daba, gonka ir aktīva un ātra, bet bija arī laiks priecāties par dabas skatiem. Braukšana ir tikai pa bezceļiem - kalni, gravas un mežvedēju takas. Trases veda pa meža takām, starp kokiem, - jāuzbrauc kalnā un pēc tam ielejā pa upi, tad atkal augšā – nākamajā ielejā. Tāds interesants, kalnains apvidus. Segums ir mālains un, ja uzlīst lietus, viss ir slidens. Vislabākās tur ir šauras, agresīvas riepas. Bija vietas, kur varēja tikai ar vinču nobraukt lejā, bija kāpumi, kur jāvinčojās augšā stāvā kalnā. Trasē bija daudz koku un, kas interesanti, ka ar mašīnu mazos kokus nevarēja nogāzt - koki ir sīksti kā klūgas. Ja tev pretī ir koks, tad vari rēķināties, ka to nesalauzīsi, neizrausi, tas drīzāk uzvilks, apgāzīs tavu mašīnu.

Kā ir ar tehniskajiem noteikumiem? Kādi ir ierobežojumi sporta klases automobiļiem?
Edvīns: Vienīgais ierobežojums - viņiem nevar būt traktora rati. Izņēmuma kārtā tie ir atļauti tikai komplektācijā ar Unimog tiltiem, jo viņi ir aprēķinājuši, ka citas riepas šiem tiltiem ir sarežģīti piemērot. Es braucu ar bogeriem. Tik liela diametra riepas kā Latvijā TR3 klasē, bija tikai mums un vēl vienai komandai. Faktiski, visi sacensību līderi brauca ar mazām, agresīvām riepām. Ir jābūt drošības karkasam, vinčošanās laikā obligāti jāizmanto stropes, dalībniekiem jābūt ķiverēm – līdzīgi kā pie mums. Puse no dalībniekiem, es tajā skaitā, brauca ar portālajiem tiltiem, bet pirmais piecinieks bija bez portāla tiltiem, tie šajās sacensībās traucē, nevis palīdz, jo ar portālajiem tiltiem mašīna ir augstāka un līdz ar to nestabilāka.  Šur tur augstumam ir savas priekšrocības, bet reti, jo, ja jāvinčojās, tad jāvinčojās ir visiem.

Tātad tehniskā komisija bija samērā vienkāršs pasākums, ja visi brauc vienā sporta klasē?
Edvīns: Jā, manā sportista karjerā Horvātijā tika uzstādīts tehniskās komisijas ātruma rekords. Tehnisko komisiju izgājām mazāk kā 10 sekundēs. Šis laiks bija nepieciešams, lai komisārs apietu apkārt mašīnai. Galvenais, ko pārbaudīja, vai mašīnai ir drošības karkass.
 Kādi ir viņu sporta auto, salīdzinot ar mūsējiem, kāds ir vidējais auto svars?
Edvīns: Viņiem tur tās mazās mašīnas nav modē, kā pie mums - Samuraji. Tur pārsvarā par bāzi tiek ņemts Rovers un no tā tiek uztaisīts prototips, viss liekais tiek ņemts nost. Drošības karkass, kā jau teicu, ir obligāts. Vēl interesanti ir tas, ka viņiem mašīnas viscaur ir apliktas ar āķiem un viņi vinču var izvilkt jebkurā brīdi - no mašīnas aizmugures, aizliek vai nu aiz jumta, vai no priekšas uz jumtu. Viņi nevinčojās kā mēs, klasiski, tikai uz priekšu vai uz aizmuguri. Vienam otram vinčas lūpas pat bija uz jumta, un vinčošanās iespējama praktiski pa 360 grādiem ap savu asi. Viņiem visiem ir ļoti ātras elektriskās vinčas. Hidraulika laikam bija mums vienīgajiem. Troses arī bija tikai diviem – mums un vēl vienai ekipāžai. Visi tur izmanto striķus milzīgos ruļļos un tos viņi nežēlo – pārrauj, iztin ārā, uztin jaunu un tā visu laiku.
Par dalībniekiem un to mašīnām runājot, salīdzinoši ar Krieviju, kur var redzēt, ka pie mašīnu būvniecības ir smalki piestrādāts, piemeklēti labākie risinājumi, tur viņiem mašīnās ir uzstādīts viss no augstākajiem plauktiem – sapirkts viss spicākais pa dārgām naudām, ne vienmēr ar labāko funkcionalitāti.
Par tehnisko nodrošinājumu arī līdzīgi - salīdzinoši, ja mēs braucam ar teltīm, tad viņi tur sabrauc ar fūrām. Gunta brīnījās, ko mēs darīsim ar nopirktajām 2 kastēm alus? - Tajā pašā laikā, Vācieši, atbraukuši ar milzīgu fūru, bija iepirkuši aptuveni 20 kastes alus - tur čaļi bija normāli nodrošinājušies. Kā arī, viņiem bija saceltas milzīgas teltis - tehniskās darbnīcas. Jau sākot ar pirmo sacensību dienu, tajās teltīs viss notiek - virpas, metinātāji, smirģeļi utt., teltīs sadzen mašīnas, mehāniķi un sportisti tur visu laiku rosās - ņem nost visus riteņus, skrūvē un metina. Radās sajūta, it kā tās mašīnas tur uz vietas būvē. Vienam dalībniekam līdzi bija seši riepu komplekti! Praktiski var teikt, ka viena daļa dalībnieku mērķē uz sportiskiem rezultātiem, otra daļa vienkārši atbrauc un "ķer kaifu" no visa tā pasākuma.

Par jūsu sasniegumiem sacensībās, prologā tātad bijāt 13. ...?
Edvīns: Jā, prologā trīspadsmitie. Vienā posmā bijām pakāpušies uz astoto vietu un beigās, sakarā ar apgāšanos, nokritām uz 12. vietu. Kūleņa dēļ mūsu laikam, kas bija pēdējais šajā posmā, pieskaitīja vēl divas stundas. Katrā ziņā, mēs esam apmierināti! Gunta adrenalīnu dabūja pietiekami daudz. Stūrmanim šajā gonkā ir grūts darbs, jo trose ir jāvelk stāvos kalnos, kājas slīd, kalnā tikt grūti, - striķi vilkt ir salīdzinoši vieglāk. Citiem stūrmaņiem pat bija īpaši apavi, tādi ar naglām (laikam alpīnistu), par tādiem mēs kaut kā neiedomājāmies, bet uz nākamo sacensību būs tādi apavi jāiegādājas.
 
Jā, Edvīn, Tu laikam esi viens no tiem, kas reti kurās sacensībās pamanās neapgāzties... Patīk taisīt šovu skatītājiem?:)
Edvīns: Jā, šajās sacensībās pamanījāmies apgāzties pat divas reizes. Vienu reizi pašu kļūdas dēļ trasē nolikāmies uz sāna....
Gunta: Mums pašiem bija pārsteigums, kā mums tā sanāca apgāzties. Edvīnu ilgi pēc tam šis jautājums nodarbināja... (smaida).
Edvīns: Jā, tajā vietā, aiz mums brauca citas ekipāžas, kurām bijām priekšā un, lai tiktu garām, viņi mums brīvprātīgā piespiedu kārtā palīdzēja nostāties atpakaļ uz ratiem. Otro reizi apgāzāmies, kad pēdējo posmu bijām gandrīz līdz galam nobraukuši, gājām uz finišu, un pēdējie 50 m veda pāri upei. Upes krasts bija stāvs, es piebraucu un skatījos, nu, 50 uz 50 – apgāzīsies vai neapgāzīsies! Tur stāvēja arī mans mehāniķis un viņš teica, ka visi iepriekšējie ir braukuši "svojim hodom", brauc droši! Tā nu mēs tur arī aplikām uz vāka un ūdeni sarijāmies ne tikai mēs, bet arī motors. Mašīna ir augsta un īsti nav piemērota tādām nogāzēm, mēs bijām vienīgie, kas šādā veidā "izcēlāmies".

Sacensības vēroja tūkstošiem skatītāji, fotogrāfi un prese no visas Eiropas - komandas sastāvs ar sievieti stūrmaņa krēslā, ekskluzīvie triki ar apgāšanos... pieļauju, ka bijāt mēdiju uzmanības centrā?
Edvīns: Gunta bija pasākuma zvaigzne!
Gunta: Mēs jau no paša sākuma bijām ne tikai mēdiju un organizatoru uzmanības centrā, bet arī konkurentu vidū nepalikām nepamanīti. Uzmanību piesaistīja gan Latvijas karogs, kas plīvoja pie mūsu nometnes un radīja citiem grūtības sazīmēt valsti, kuru pārstāvam, gan Ladogas uzlīmes uz auto. Par Ladogu tur bija dzirdējis katrs, bet par dzirdēto katram bija sava versija...  Pamanīts un novērtēts bija arī Edvīna braukšanas stils trasē, kas krasi atšķīrās no pārējiem ar nesasteigtu un pārdomātu braukšanu un labāko trajektoriju izvēli. To man sarunās vairākas reizes lielīja galvenais Horvātijas trofi organizators Igor Božiković. Protams, arī mana, kā sievietes, piedalīšanās šāda veida sacensībās daudziem šķita apbrīnas vērta. Pēc apgāšanās tur pat pie finiša mūsu popularitāte sasniedza savu kulmināciju. Vienaldzīgs nepalika neviens. Un labi vien ir! Labāk mēs aizejam ar šovu, pēc kura mūs atceras, nevis paliekam desmitie kopvērtējumā.

Būt desmitajiem, cik sapratu, tas jau ir sasniegums?
Gunta: Jā, Horvātijā jauniesācējiem kopvērtējumā tikt desmitniekā, ir liels sasniegums. Ja esi desmitais, tas liecina, ka tev ir visas iespējas tikt arī trijniekā. Tādu mērķi mēs sev arī bijām nosprauduši – izpētīt sacensības un noturēties desmitniekā, kas arī būtu mums izdevies, ja nebūtu tā kūleņa pirms finiša. Rezultātā palikām divpadsmitie. No 62 ekipāžām finišēja tikai 26.

Kādi ir Tavi iespaidi par šīm sacensībām?
Gunta: Man ļoti patika, gribētu nākamgad braukt atkal! Man ir liels prieks, ka Edvīns mani uzaicināja piedalīties šajās sacensībās un es nedomājot arī piekritu. Guvu daudz labu iespaidu, piedzīvojumu un fanu. Attiecībā uz izturību, nogurusi biju vienīgi pirmajā sacensību dienā, jo sanāca garš brauciens un bija daudz jāvinčojās, pārējās dienās jau pieradu un iegāju ritmā. Nekas mani vairs nespēja pārsteigt vai nobiedēt.
Vislabākais mums šajās sacensībās bija nobeigums – neplānotais kūlenis upē, mašīna vienā momentā piesmēlās pilna ar ūdeni. Bijām piesprādzējušies un negaidītas problēmas sagādāja tikšana vaļā no drošības jostām, tās bija iestrēgušas mums abiem - karājāmies ar galvām uz leju un mēģinājām atsprādzēties. Tikko kā biju atsprādzējusies, kāds man atrāva durvis un izrāva mani laukā, bet Edvīns vēl tur kūņojās kādu brīdi, līdz piesteidzās palīgi. Tā bija satraucoša un neaizmirstama epizode, pēc kuras vislielākais prieks mums abiem bija par to, ka paši bijām tikuši cauri sveiki un veseli.
Sacensību laikā sadraudzējāmies arī ar citām ekipāžām, ieguvām kontaktus un plašu informāciju par bezceļu sacensībām rietumos. Interesanti, ka no sākuma konkurenti skatījās uz mani ar smīnu un nopietni neuztvēra, bet, kad izrāvāmies līdz 8.vietai, divas ekipāžas (Angļi un Nīderlandieši) mani aicināja pie viņiem braukt par stūrmani nākamajās sacensībās. (smaida) 

Vai vēl kādā komandā bija sievietes, vai biji vienīgā?
Gunta: Bija vēl divas sievietes - viena mūsu klasē (poļu ekipāžā) un otra tūristos.

Kā poļiem veicās?
Edvīns: Polis trešajā posmā, leģendā, apmaldījās, atmeta ar roku un aizbrauca prom, jo tajā nedēļas nogalē bija interesantas off-road sacensības arī Polijā un viņš saprata, ka rezultāti ir tādi, ka vairs nav interesanti tālāk braukt un aizbrauca mājās - uz poļu mačiem.
 
Gunta, Tevi pagājušogad redzējām, duetā ar Edvīnu stūrmaņa pienākumus pildot arī Igaunijā - Klaperjahtā. Kādas ir atšķirības starp šīm sacensībām, kuras Tev labāk patika?
Gunta: Klaperjahtā bija apļa sacensības 4 stundu garumā, no kurām mums pagājušogad izdevās veikt aptuveni pusi, jo tehnika pievīla, bet tāpat kopvērtējumā palikām piektie savā klasē. Klaperjahtā, salīdzinot ar Horvātiju, nav orientēšanās un trase ir nesalīdzināmi smagāka kā Horvātijā. Horvātijā tādu lielu dubļu var teikt, ka nemaz nebija. Bija tikai viens ievērības cienīgs dubļu grāvis, caur kuru Edvīns pieņēma lēmumu vilkt vinču pats, jo es tur visdrīzāk būtu pazudusi. Tik dziļu dubļu arī Klaperjahtā nebija, taču Klaperjahtā, atšķirībā no Horvātijas, - kā no vieniem dubļiem ārā, tā nākamajos iekšā un tā līdz sacensību beigām, kā arī, katrs nākamais aplis paliek arvien smagāks. Savukārt, Horvātijā lielāko sacensību daļu aizņem pabraukāšanās pa meža takām un orientēšanās. Ja ir vinčošanās, tad pavinčojies un kādu brīdi ir miers. Horvātijas trofi no stūrmaņa neprasa tik lielas fiziskas pūles. Kuras no sacensībām man patika labāk? Grūti teikt, katrai ir sava odziņa, bet, ja man būtu jāizvēlas, es priekšroku dotu Horvātijai.

Edvīn, vai plāno braukt uz šīm sacensībām arī nākamgad un pierādīt, no kurienes nāk labākie bezceļu braucēji?
Edvīns: Jā, apsveru iespēju aizbraukt vēl uz Horvātijas trofi. Ir jau tagad zināma pieredze iegūta, saprasts, kāda ir gonka, kādai jābūt mašīnai... Izdomājām, ka mašīnai ņemsim nost to "bundžu", atstāsim šo pašu motoru, kārbu un tiltus, un liksim citu rāmi virsū. Šobrīd jau notiek pārbūves darbi.

Ar kādu naudas summu jārēķinās sportistam, lai varētu piedalīties Horvātijas Trofi sacensībās?
Edvīns: Jārēķina! Izmaksas ir dalības maksa 1400 Eiro, auto aiztransportēšana 4000 km, degviela sacensībām apmēram 40 stundām. Gulēt var gan teltīs, gan viesnīcā. Viesnīcas numuriņš maksāja 40ls/diennaktī, kā arī jāpierēķina papildus izdevumi pārtikai. 

Ko Tu ieteiktu sagatavot, par ko parūpēties un ko noteikti būtu jāņem līdzi tiem sportistiem, kas tagad, izlasot šo interviju, arī apsver iespēju braukt uz šo pasākumu nākamgad?
Edvīns: Nebūtu slikti padomāt par riepām, piemērotākie varētu būt 35 collu Simex tipa riteņi. Arī aizmugures vinča nenāktu par ļaunu. Pārējais viņiem ir stipri līdzīgs mūsu Open klasei.  

Nu ko, tad atliek vien novēlēt jums veiksmi un panākumus Horvātijas Trofi 2012!
Visiem šo sacensību interesentiem iesaku paviesoties Horvātijas Trofi oficiālajā mājas lapā: http://croatia-trophy.org/.

Šeit būs arī pasākuma videoatskaite:

Informāciju sagatavoja:

Evita Ružāne
30.05.2011